Trešais tēva dēls bija akurāti plānots un no sirds gaidīts. Piedzima veselīgā ģimenē veselīgiem spēcīgiem, apņēmīgiem vecākiem un nekas neliecināja, ka varētu būt kādi sarežģījumi. Tik vesels un skaists, piedzima kā pēc visharmoniskākās dzemdību grāmatas un pildīja visus zīšanas un ņemšanās svarā noteikumus.

Teodors Juris ir jaunākais dēls ģimenē un līdzīgs vecākajam dēlam. Diezgan ātri sāka smaidīt, skatītes apkārt, bet viena actiņa mazliet ik pa laikam aizceļoja. Vecāku un bēru ārsta viedoklis bija, gan jau safokusēs, tā jaundzimušiem bērniem mēdzot būt, kamēr viņi iemācas skatītes tālumā. 

Bet, tas nenotika, actiņas ceļoja, skatiens nesafokusējās, acu kontaktu netvēra. Un tika vests pie redzes ārsta. Ārsts teic: “nē, tā tas nenotiek, nepieciešama galviņas pārbaude- galvas sonogrāfija”. Un tad sekoja neirologu vizītes, bērna galvas Magnētiskā rezonanse, ģenētiskās analīzes, masāžas, viens ārsts pēc otra, pilnīgā apjukumā, jo skaidrs bija viens, ka kaut kas nav kārtībā. Ticība un spēks bija tik liels, ka domas par to, ka varētu kaut kas nebūt kārtībā, netika pielaistas tuvumā. Dziednieku un zāļotāju vizītes, tikšanās ar neirologu no Krievijas, osteopātu apmeklējumi, atlantas skriemeļa taisnošana, homeopāti un gaismas terapijas, neprātīgas masāžas un ūdens terapijas, vizīte Vācijā un lēnām, pavisam lēnām sekoja pieņemšana un apjausma, ka kārtībā nebūs. Būs tā, kā tam jābūt, un Teodors būs citādāks nekā brāļi. 

Vecāku spēks un enerģija ir tik liels, ka to vienkārši nav kur novirzīt, it īpaši, ja ir sapratne, ka esam bezspēcīgi. Tā tika novirzīta uz visām pusēm, tostarp dibinot fondu “Teodora Jura fonds” un domājot, kā palīdzēt ne tikai Teodoram, bet arī citiem bērniem, kas piedzims ar līdzīgu sindromu, lai nebūtu tām pašām alternatīvās medicīnas metodēm jāiet cauri un jāblandās, mistiski meklējot atbildi, kuras nav. 

Pirms viņš sasniedza viena gada vecumu, tika noskaidrots, ka Teodoram Jurim ir rets ģenētisks sindroms, kas saisīts ar PAFAH1B1 gēnu (delēcija 17.hromosomā), kā rezultātā izveidojusies nepilnīga lizencefālija (smadzeņu anomālija). 

Teodors un vecāki ir tikušies ar lieliskiem speciālistiem – fizioterapeiti Egiju Bidiņu, logopēdi Zani, ABM metodes praktizētāju Judīti, osteopātiem, fizioterapeiti Kēti un Ievu no BKUS, neirologu Strautmani, Jūliju Cīruli – Galuzu un vēl citiem, ar kuriem, kad vajag, notiek sadarbība. Atbalsts ir tik liels, cik vien tiek meklēts. Nerunājot par milzīgo citu vecāku atbalstu – Indru, Arinu, Lindu, Egiju, Evitu, Jolantu un citu vecāku. 

Lēnām stāvoklis mainās un attīstās. Teodoram ir 3 gadi. Viņš lieliski ķer skatienu, reaģē uz lietām, emocijām, spēj noturēt roku balstu. Mantiņas gan vēl rokās neņem un nepārvietojas, bet spēj apvelties uz vēderu un atpakaļ nolaisties uz muguras, priecājas par kustībām. 

Teodoru iepriecina personiskas sarunas, tuvs kontakts, pūšana uz kakla. Viņam patīk lietas, kas nedaudz skan, mirdz, ir regulāri piedāvātas un veidojas pieradums. Piemēram, pie tādām lietām kā metāla bļoda ar valriekstiem, spīdīgs iepakojamais papīrs, grabulis, kas pieskaroties ieskanas, Teodors ļoti labi reaģē un atsaucas, izrādot pozitīvas emocijas. 

No ikdienas dzīves rituāliem bezgala izbauda vakara pasaku kopā ar brāļiem, kad spiedz un cenšas pārspēt lasītāju, uzjautrinās par ātru lapu pāršķiršanu un vēju no tās. Nevar pārprast viņa labsajūtu ēdot, jo tad aizver acis un izbauda. Teodora ikdiena paiet mājās ar ģimeni jeb terapijās, nepārspīlējot, bet pielāgojot slodzi viņam un viņa uztverei.

Teodors, iespējams, nekad nesasniegs normāla bērna attīstību, bet pasaulei iemāca citas lietas – tā ir beznosacījuma mīlestība, patiesas sirsnīgas rūpes, apziņa, ka kopā būšanai ir spēks. Tās lietas, ko kopā ar Teodoru iemācāmies, nevarētu citur iemācīties.