Ikviena nāve iet pēc līdzīga scenārija, katrs no cilvēkiem iet pa līdzīgu ceļu un lielākai daļai ģimeņu ir līdzīgi jautājumi – tā, pieredzot tikšanos ar simtiem cilvēku viņu pēdējās dzīves dienās, raksta Barbara Karnesa (Barbara Karnes, ASV), hospisā strādājoša medmāsa no ASV, kura 2015.gadā ir saņēmusi apbalvojumu International Humanitarian Woman of the Year.
1. Расскажите о своей семье до болезни ребенка.
Обыкновенная семья… мама, папа и ребенок. Старший сын стал взрослеть, и мы задумались, что совсем скоро мы ему не будем так нужны, будем только мешать своей заботой, захотелось еще одного ребенка. Арсений был желанный в нашей семье, мы все втроем его ждали…
Milzīgs paldies visiem vecākiem, ģimenēm, kuri nolēma padalīties ar saviem skaistiem, smeldzīgiem, patiesiem, jaudīgiem stāstiem! Ticam, ka tie nākotnē palīdzēs - ģimenēm, kas būs tādos pārdzīvojumos, - mediķiem, specialistiem, un ne tikai, kas ar ģimenēm un bērniem strādā.
If you have to go don't say goodbye
If you have to go don't you cry
If you have to go I will get by
I will follow you and see you on the other side
The Smashing Pumpkins «For Martha»
1. Расскажите о своей семье до болезни ребёнка.
У нас была обычная семья. Двое деток погодок. Были свои трудности и радости. В основном всё было как у всех.
2. Расскажите, как Вы узнали и поняли то, что проблемы со здоровьем ребёнка очень серьёзны и его жизнь под угрозой?
Manu meitiņu sauca Diāna (24.10.2012. - 09.08.2013.).
Viņa bija ļoti gaidīts un mīlēts bērns, un visi priecājās par viņas ienākšanu mūsu ģimenē. Grūtniecība noritēja normāli, un es ievēroju visu ārstu norādījumus.
Madara piedzima šķietami vesels bērns. Tas, ka Madarai ir smaga ģenētiska saslimšana, apstiprinājās tikai 7 gadu vecumā. Bieži sāpēja celīši, aizķeroties pirkstgaliem, bieži krita, laukā prasījās opā.
Lūkass bija mūsu pirmais, ļoti, ļoti gaidītais bērniņš. Grūtniecība noritēja skaisti un harmoniski. Diemžēl, smago dzemdību rezultātā, dēliņam bija liels skābekļa bads un tā rezultātā- sākās Mūsu ceļš.
Bijām parasta 4 bērnu ģimene, kas ļoti gaidīja mazulīti. Alans piedzima 30.03.2009.
Alans neattīstījās, kā visi pārējie bērniņi, viņš gulēja un daudz raudāja.
Mēs ģimenē bijām trīs – es, mans vīrs un meita. Es un vīrs strādājām algotu darbu, vecākajai meitiņai bija septiņi gadi un viņai bija jāsāk iet skolā, pirmajā klasē, kad mūsu dzīvē ienāca otra meita Gundega. Lieki piebilst, ka ģimenes ikdiena izmainījās par 360 grādiem, arī darba tirgū es vairs neatgriezos.
1. Pastāstiet par savu ģimeni, tās dzīvi pirms bērna saslimšanas.
Mūsu ģimenē ir dzīve līdz 2015. gadam un dzīve pēc tam. Līdz 2015. gadam mēs bijām enerģijas un prieka pilna ģimene ar skaidriem mērķiem, izrunātām vēlmēm un pašu radītu ritmu. Mums noteikti šķita, ka spējam kontrolēt savu dzīvi un noteikt tās virzību.
Satiekot citus vecākus un bērnus ar īpašām vajadzībām, rodas plašāka skaidrība kā palīdzēt gan bērniem, gan vecākiem. Tāpēc Teodora Jura vecāki sadarbībā ar citu bērnu vecākiem ir izlēmuši veidot šo fondu.
LV34HABA0551044217340
Banka: A/S “Swedbanka”, kods: HABALV2LV
„Teodora Jura fonds”
Reģ. Nr. 40008268573.
