Ievads

Ikviena nāve iet pēc līdzīga scenārija, katrs no cilvēkiem iet pa līdzīgu ceļu un lielākai daļai ģimeņu ir līdzīgi jautājumi – tā, pieredzot tikšanos ar simtiem cilvēku viņu pēdējās dzīves dienās, raksta Barbara Karnesa (Barbara Karnes, ASV), hospisā strādājoša medmāsa no ASV, kura 2015.gadā ir saņēmusi apbalvojumu International Humanitarian Woman of the Year.

Tomēr katrs cilvēks – un īpaši bērns – atstāj savas, ļoti īpašas un neizdzēšamas pēdas savu tuvinieku likteņos. No mums – tiem, kuri paliek dzīvot tālāk – ir atkarīgs, kā mūsu kopābūšana dzīves laikā ietekmēs mūsu dzīves turpmāk, palīdzēs kļūt labākiem mums un kļūt labākai dzīvei.

Kad es zaudēju savu sešgadīgo dēlu nu jau pirms divdesmit gadiem, es nevarēju saprast, kur ir jēga - mēs taču visu darījām pareizi, un izredzes, prognozes bija gana labas. Un tikai ar laiku kļūst skaidrāk un skaidrāk pamanāms, kā viņa īsā dzīve ir veidojusi mani un manu ceļu, un tagad palīdz darīt to, kas ir kļuvis par manu aicinājumu – paliatīvs darbs ar bērniem, pēdējos gados - arī ar pieaugušiem. 

Dažreiz mēs aizdomājamies – kas ir rādītājs tam, ka dzīvei vispār ir bijusi jēga un ka tas, ko esam darījuši, ir nozīmīgs? Un kāda nozīme bērnam bija nākt uz šīs zemes, ja viņam bija lemts piedzīvot tik mazu, īsu brīdi?

Meklējot atbildes, es atradu rakstu par vēstulēm, kuras senos laikos rakstīja kāda sieviete - katoļu baznīcā atzītās svētās Mazās Terēzītes māte. Tie bija viduslaiki ar lielu bērnu mirstību, viņai dzima daudzi bērni, bet no visiem mazuļiem izdzīvojusi viena – tā, kurai bija lemts aiziet klosterī, rakstīt skaistas baznīcas dziesmas un arī agri mirt no diloņa. Un viņas māte, kurai tikko miris zīdainis, raksta savai māsīcai, kurai arī ir piedzīvotas līdzīgas bēdas – jā, mana sirds lūst, kad bērns mani atstāj, bet kas ir manas bēdas salīdzinājumā ar to, ka saprotu, ka caur mani un manām ciešanām šis bērns ir nācis, lai iemantotu mūžīgu dzīvi! Patiešām, citreiz šķiet tik netaisnīgi – tie labākie cilvēki aiziet tik ātri, un tas tik ļoti sāp. 

Nu jau kā ārsts, kas redzējis daudzus bērnus viņu pēdējos dzīves mēnešos vai dienās, varu apstiprināt – viņi tik tiešām ir īpaši, viņi ir viedāki par mums, pieaugušiem, un caur viņu acīm mūsos skatās Mūžība. Protams, tajā pašā laikā viņi ir un paliek savas ģimenes bērni. Smeldzīgi, sāpīgi, skaisti... Mans dēls, kad vairs negribēja ēst un dzert, un es centos viņu pierunāt, stāstot, ka tie, kas neēd, kļūst tik viegli, ka viņi kā eņģeļi var aizlidot debesīs – viņš ar visu mazā vīriņa nopietnību un saglabājušos bērna nebēdnību man sacīja: “Es zinu, ka es kļūšu par eņģeli. Un tad es, kad vien gribēšu, lidošu pie jums ciemos. Tikai nestāsti brāļiem, tas būs viņiem pārsteigums!”. Un tik tiešām, vēl ilgi pēc viņa nāves mēs jutām viņu savā tuvumā. Bet savas dzīves pēdējā vakarā, pirms naktī aizmigt pavisam, viņš teica vienai no nodaļas māsiņām: “Zini, rīt es nebūšu šeit, es iešu uz savām mājām…”. Tobrīd likās, ka varbūt viņš jutās labāk un domā, ka rīt viņu izrakstīs. Tikai vēlāk kļuva skaidrs, par kurām mājām viņš domājis.

Kad ģimenē nomirst bērns, līdzās paliek pieredze, neredzamais eņģelis vai ceļu norādoša zvaigzne. Tik līdzīga, tik atšķirīga, katram sava. Un, lai cik jocīgi nebūtu, mana meita, kura dzimusi jau vairākus gadus pēc tam, kad beidzās Valērija dzīvesceļš, maza būdama, zīmējot ģimenes bildes, vienmēr viņu zīmēja lidināmies mums blakus. Un mēs nebūt neesam tie, kuri bieži dodas uz kapiem, ikdienas sarunās mēs reti kad pieminam to laiku un mirušo brālīti. 

Daļa no paliatīvā darba, ko mēs darām Latvijā, Kurzemē, Liepājā, ir darbs ar ģimenēm, kuras drīz varētu zaudēt vai jau zaudējušas savu bērnu. Mums ir gods būt blakus un atbalstīt. Un tāpēc radās doma – saglabāt šo īpašo bērnu, īpašo ģimeņu stāstus un izveidot grāmatiņu, kuru varētu palasīt tie, kuri iet cauri šim tik grūtajam dzīves posmam, jo dalītā bēda ir vieglāk panesama. Un šie ļoti īpašie bērni ir pelnījuši, lai viņu dzīves iedvesmotu un spēcinātu – ne tikai viņu pašus, pašus tuvākos, bet arī citus. Jo, neskatoties uz to, cik daudz mirkļu bija tavā dzīvē – tu vari kādam kļūt par iedvesmu, kādam par mierinājumu. Paldies katrai ģimenei, kura piekritusi dalīties ar savu stāstu! 

Jūlija Cīrule-Galuza

Par mums

Satiekot citus vecākus un bērnus ar īpašām vajadzībām, rodas plašāka skaidrība kā palīdzēt gan bērniem, gan vecākiem. Tāpēc Teodora Jura vecāki sadarbībā ar citu bērnu vecākiem ir izlēmuši veidot šo fondu.

Kontakti

Adrese: Misas iela 34-3, Rīga, LV-1058

Telefons: +371 22844298

E-pasts: teodorajurafonds@gmail.com

Ziedojumu konts

LV34HABA0551044217340 
Banka: A/S “Swedbanka”, kods: HABALV2LV
„Teodora Jura fonds”
Reģ. Nr. 40008268573. 

 

©2021 Your Company. All Rights Reserved. Designed By Teodora Jura fonds

Search