1. Pastāstiet par savu ģimeni, tās dzīvi pirms bērna saslimšanas.
Mūsu ģimenē ir dzīve līdz 2015. gadam un dzīve pēc tam. Līdz 2015. gadam mēs bijām enerģijas un prieka pilna ģimene ar skaidriem mērķiem, izrunātām vēlmēm un pašu radītu ritmu. Mums noteikti šķita, ka spējam kontrolēt savu dzīvi un noteikt tās virzību.
Mēs, abi vecāki, strādājām un pavadījām visu brīvo laiku ar mūsu diviem dēliem, kuriem bija sešu gadu starpība. Noteikti jāpiemin paplašinātā ģimene – mīloši vecvecāki un arī vecvecmāmiņa, bērnu krustvecāki, māsīcas un brālēni, ar kuriem kopā svinējām svētkus, ciemojāmies viens pie otra.
2. Pastāstiet, kā uzzinājāt un sapratāt, ka bērnam ir nopietnas veselības problēmas un viņa dzīvība ir apdraudēta.
Nekas neliecināja par mana jaunākā dēla slimību. Kā jau ierasts – agrā rudenī – daudziem bērniem sākas iesnas un ir viegla temperatūra, kas pāriet dažu dienu laikā. Manam bērnam temperatūra 37 nepārgāja 5 dienu laikā un mēs vērsāmies gan pie savas ģimenes ārstes, gan pediatres, kuras veica izmeklēšanu, nepieciešamās analīzes, un tās bija normas robežās. Pēc vienas nedēļas dēla vecmāmiņa ierosināja tomēr doties uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, jo pamanīja, ka miegā četrgadīgais dēliņš uzliek roku uz vēdera. Lai gan neuzskatīju ierosinājumu par vērā ņemamu, tomēr paklausīju uz aizvedu uz slimnīcu. Dēlam veica USG izmeklējumu vēderam, kura laikā konstatēja audzējam līdzīgu izaugumu ap labo nieri. Tas bija šoks un bija ļoti grūti aptvert informāciju, kuru mums sniedza mediķi.
3. Kas bija lielākais izaicinājums laikā, kad jūs atbalstījāt savu bērnu?
Bija ļoti grūti, drīzāk neiespējami samierināties, ka nespēj neko darīt, lai viņam mazāk sāpētu, lai nebūtu slikta pašsajūta. Un tikpat grūti skaidrot, kādēļ mēs nedrīkstam doties mājās.
4. Kas palīdzēja Jums noturēties šajā grūtajā laikā?
Saziņa ar vecākiem, kuru ģimenēs bērni slimojuši ar onkoloģiskām saslimšanām un kuri gājuši cauri tieši tam pašam.
5. Kas notika ar pārējiem ģimenes locekļiem? Kuriem bija vajadzīgs liels atbalsts un kuri bija tie, kas savukārt atbalstīja Jūs?
Godīgi sakot, es pieņēmu, ka nevaru sniegt atbalstu arī citiem ģimenes locekļiem, tādēļ samierinājos ar to un uzticējos pārējiem ģimenē, ka parūpēsies par vecāko dēlu. Tā bija situācija, kurā es skaidri – laikam pirmo reizi mūžā sapratu, ka nevarēšu būt “ideāla” mamma. Mēs ciešam un cietīsim pilnīgi visi un nekas nespēs to ne novērst, ne kompensēt, ne uzlabot. Es pieņēmu, ka tāds ir mūsu liktenis, stāsts un tas nāks mums līdzi visu mūžu. Un es nevaru to izmainīt. Un tādēļ nevaru atbalstīt pārējos.
Mani atbalstīja vecāki, kuriem bērni jau bija pabeiguši ārstniecību onkoloģijas nodaļā. Mani atbalstīja bērnības draudzene. Atbalstīja vīra māsa, kura vienkārši atbrauca un varēja klusi sēdēt līdzās. Ar to pilnīgi pietika. Jo es ļoti labi apzinājos, ka nevieni vārdi nepalīdzēs.
6. Kā norisinājies sēru process? Ko jūs darījāt, lai to izdzīvotu un atbalstītu pārējos ģimenes locekļus? Kas atbalstīja Jūs?
Es veltīju turpat 8 nepārtrauktus mēnešus garīgās informācijas meklējumos, lasīju līdz pat 8 stundām dienā, pievienojos starptautiskām atbalsta grupām sociālajos tīklos un online Zoom tikšanās, jo nevarēju tādas atrast Latvijā. Vīrs sēroja atšķirīgi, nododoties pārsvarā darbam un sportam. Vecākais dēls turpināja mācības skolā un veltīja laiku spēlēm savā istabā. Mēs katrs sērojām tā, kā pratām. Mēs ar vīru apmeklējām trīs psihoterapeitus, bet visi kā viens ieteica antidepresantus. Tas mums nederēja, un tādēļ neturpinājām meklēt palīdzību pie profesionāļiem. Var teikt, ka draugi ar mums vairs nesazinājās. Mēs pavadījām laiku savā sabiedrībā un centāmies izdzīvot. Arī fiziski izdzīvot.
7. Kas notiek tagad, kad Jūs domājat par to laiku? Kādas ir Jūsu emocijas? Kā mainījās Jūsu dzīve pēc šī notikuma?
Es apzinos, cik ļoti augsts risks šajā laikā ir pašnāvībai. Vairākas reizes. Tāpat arī saprotu, cik ļoti ir nepieciešamas atbalsta grupas latviešu valodā, ar iespēju runāt, stāstīt savu stāstu kaut vai simtiem reižu. Mums ir nepieciešami gatavi instrumenti, ko ģimenes sērošanas brīdī var ērti atrast un pielietot – gan elektroniskās dienasgrāmatas, gan saraksts ar atbalsta grupām, gan tālruņa numurs krīzes situācijā, gan iespēja aizrakstīt speciālistam, vadītās meditācijas, nomierinošas mūzikas liste, arī fiziskās aktivitātes – kaut vai garas pastaigas, jo raudot nav iespējams skriet vai aktīvi sportot elpošanas dēļ. Tādēļ doties dabā, vietā, kur nav citu cilvēku, uzlikt austiņas un klausīties kādu sesiju būtu ļoti piemēroti sērošanas laikā.
8. Vai varat sacīt, ka esat spējuši notikušo pieņemt? Ja tas ir tā - kas jums ir palīdzējis šajā ceļā uz pieņemšanu? Kādas lietas, domas, cilvēki?
Godīgi sakot – šogad apritēs četri gadi kopš notikušā, un tā patiesi neesmu to pieņēmusi. Šis ir pirmais gads, kad apzinos un jūtu, ka tas pamazām notiek, jo domas vairāk virzās nākotnes, ne pagātnes virzienā.. Bet tā arī neesmu līdz galam noformulējusi sev, ko nozīmē pieņemt notikušo. Laikam formulējums vēl ir procesā.
9. Ko Jūs varētu ieteikt – ģimenēm, kuras šobrīd izdzīvo līdzīgu situāciju, viņu tuviniekiem un draugiem, speciālistiem, kas strādā ar viņiem. Kāds atbalsts, Jūsuprāt, ir visbūtiskākais?
Esmu gatava dalīties ar tiem informācijas avotiem, atbalsta grupām, slēgtajām grupām, kas palīdzēja man. Es priecātos, ja būtu tāda maģiskā telpa, kurā būtu apkopota visa vērtīgā informācija, dažādi rīki un risinājumi, kas ļautu sērojošām ģimenēm ienākt un izvēlēties. Pat vērtīgāk būtu, ja šī maģiskā telpa būtu tiešsaistē un tajā varētu ieiet, guļot savā gultā dienām ilgi, kad nav spēka tieši nekam.
Es ieteiktu speciālistiem pievērst uzmanību sērojošo ģimeņu atbalsta veidiem pasaulē – USA, Kanādā, Lielbritānijā un citviet, kur antidepresantu izrakstīšana nav Nr.1 ieteikums sērošanas gadījumā.
10. Kā Jūs domājat, kas ir būtiskākais, ko Jūsu bērna dzīve ir atstājusi šajā pasaulē?
Laikam apziņu, kas ir patiesa mīlestība. Šiet, ka to ir iespējams novērtēt tikai tad, kad tās trūkst. Man ir tuva atziņa, ka ,sērojot, sāp tik ļoti, cik ļoti mīlēji cilvēku. Un tādēļ tik ļoti sāp.
Vita