Bijām parasta 4 bērnu ģimene, kas ļoti gaidīja mazulīti. Alans piedzima 30.03.2009.
Alans neattīstījās, kā visi pārējie bērniņi, viņš gulēja un daudz raudāja.
Kad Alanam bija trīs mēneši, mūs nosūtīja uz Rīgu, uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Tur mums noņēma analīzes un pateica, ka Alanam ir BCT un vēl daudz kas. Daktere piedāvāja atteikties no mazuļa, sakot, ka būs par grūtu, ka viņš nekad nebūs vesels. Tomēr es no sava mazuļa neatteicos.
Mūsu lielākais izaicinājums katru dienu bija saprast, ko vēlas bērns, vai viņam kaut kas nesāp. Bijām kopā 24/7.
Kaut arī mums visiem bija grūti, tomēr ģimene vienmēr bija kopā, cits citu atbalstījām. Mēs visi ļoti pārdzīvojām. Īpaši smagi bija jaunākajai meitai. Turējām cits cita rokas, raudājām, lūdzāmies. Bijām kopā.
Mani atbalstīja ģimene un labākā draudzene.
Kad nomira Alans, man sabruka pamats zem kājām, likās, ka iekritu dziļā bezdibenī. Tomēr ģimenē cits citu atbalstījām, turējāmies kopā. Tieši ģimene un labākā draudzene tajā laikā bija svarīgs atbalsts.
Ir pagājuši 5 gadi, kopš Alans miris. Tomēr liekas, ka tas noticis nesen, vēl joprojām, kad runājam par Alanu, raudu. Reizi mēnesī ejam uz kapiem, agrāk gājām katru nedēļas nogali.
Esam kļuvuši tuvāki un emocionālāki. Bet dzīvojam tālāk. Esmu pieņēmusi, ka vairs nebūs tas, kas zudis. Bet ar mani vienmēr un visur ir mana ģimene, kas man palīdzēja tikt ar to galā.
Mans ieteikums citiem: turieties kopā ar savu ģimeni, paņemiet viens otru aiz rokas, paklusējiet, paraudiet un palūdziet Dievu! Jābūt kopā vienotiem, lai cik smagi jums ir. Manuprāt, tas arī ir būtiskākais: būt kopā, visiem. Tur piedzīvo līdzcietību un mīlestību. Nebaidieties pieņemt savu likteni, kāds tas ir.
Kristīne