Manu meitiņu sauca Diāna (24.10.2012. - 09.08.2013.).
Viņa bija ļoti gaidīts un mīlēts bērns, un visi priecājās par viņas ienākšanu mūsu ģimenē. Grūtniecība noritēja normāli, un es ievēroju visu ārstu norādījumus.
Diemžēl, kad viņai bija 4 mēneši, tētis, mainot pamperu, ievēroja bumbulīti vēdera apvidū, es zvanīju pediatram un satraukti jautāju, kas tas varētu būt? Pediatre sākumā manu uztraukumu pamatoja ar pēcdzemdību nogurumu, bet kad veica sonogrāfiju, viņas attieksme mainījās – nekavējoties jābrauc uz Rīgu un jāveic operācija, aizdomas par audzēju. Šī ziņa bija kā auksta duša!!! Nākamajā dienā aizbraucām uz bērnu slimnīcu Rīgā, un tur sākās mūsu grūtais ceļš uz veselību… Tieši tā - es līdz pat pēdējam brīdim ticēju, ka notiks brīnums un viņa izveseļosies!
Viņa nodzīvoja 9 mēnešus un 16 dienas. Viņa bija ļoti skaists bērns ar fantastiski skaistām acīm un garām skropstām (līdz ķīmijterapijai). Viņa bija stipra garā un gudra! Ārēji līdz pat pēdējam brīdim nevarēja pateikt, ka viņa nomirs.
Es biju viņai līdzās līdz pat pēdējai sekundei šajā saulē… Ļoti grūts posms sākās tad, kad konsīlijs paziņoja, ka ārsti viņu nevar izglābt un dzīvot atlicis ir tikai mēnesis… Es burtiskā nozīmē kliedzu no sāpēm kā sašauts zvērs…
Dzīves skarbā realitāte – mēs varam lidot kosmosā, bet izglābt bērnu nē. Un tā arī notika. Viņa nomira, bet Dievs parūpējās par mani - tajā brīdī palātā bija arī psihoterapeite Liene Vēsmiņa, un viņa man ļoti palīdzēja, lai es nesabrūku un neaizeju viņai līdzi…
Man tas bija pirmais bērniņš, es viņu ļoti, ļoti mīlēju, tāpēc arī viņas nāve visai mūsu ģimenei bija ļoti liels un sāpīgs trieciens. Grūti bija visādi – krūtīs piens, bet bērns ir zem zemes… mana mamma nevarēja atnākt vairāk kā gadu uz to dzīvokli, kur mēs dzīvojām… ir jāiet uz darbu, bet kur ņemt spēku… vīrs noslēdzās sevī…
Man izdzīvot palīdzēja psihoterapija un apziņa, ka nevaru nodarīt pāri savai mammai un aiziet no dzīves… Liels, liels, liels paldies Lienei Vēsmiņai un visai paliatīvās aprūpes komandai, ka varēju iziet šo psihoterapijas kursu. Tas man palīdzēja dzīvot un sērot, pamazām aptvert un pieņemt, kas ir noticis…
Atbalsts ģimenēm, kas saskārušās ar šādu zaudējumu, ir ļoti būtisks. Protams, ka situācijas ir dažādas, kāds atbalsta iespēju izmanto, kāds nē. Ir svarīgi informēt ģimenes, ka šāda iespēja ir. Un runāt par to, lai sabiedrība kļūtu vairāk empātiska. Dažām mammām, kas arī saskārušās ar šādu zaudējumu, esmu rakstījusi privātas vēstules Facebook, lai uzmundrinātu viņas, iedrošinātu, ka iespējama dzīve pēc šāda smaga zaudējuma. Arī man dzīvē neiet viegli, ir posmi, kad saņemos, bet tad atkal ieslīgstu “bedrē”, jo saprotu, ka psihoterapija nav lēts pasākums gadu garumā un oficiāli “ atļautais” sēru laiks ir pagājis, bet tā trauma vēl ir ļoti dzīva. Būtu labi, ja būtu kāda ilgtermiņa valstiska programma, kas sniegtu morālu atbalstu ģimenēm, kas zaudējušas bērniņu.
Sēras bija ilgas, daudz raudāju un vēl tagad raudu, rakstot šo stāstu… Tas paliks manā sirdī līdz kapa malai, to nevar ne aizmirst, ne izlikties, ka tā visa nav bijis.
Ieteikums citām ģimenēm: izsērojiet, raudiet…. Runājiet, ja varat, ja nē, vienkārši izraudiet, izkliedziet šo sāpi… tas palīdz, ne uzreiz, ir jāpaiet laikam… Atrodiet sevi, meklējiet dzīves jēgu, katram ir kas cits, kas var palīdzēt… Neceriet, ka tas notiks ātri… Mīliet to, kas jums ir… Atrodiet spēkus sevī… Jūs neesat vienīgā(-ais), kam notikusi tāda nelaime, ļoti daudzas ģimenes saskaras ar šādiem vai līdzīgiem zaudējumiem, parunājiet ar mammām, kuras tam tikušas pāri, tā jūs ieraudzīsiet gaismu tuneļa galā…