Lūkass bija mūsu pirmais, ļoti, ļoti gaidītais bērniņš. Grūtniecība noritēja skaisti un harmoniski. Diemžēl, smago dzemdību rezultātā, dēliņam bija liels skābekļa bads un tā rezultātā- sākās Mūsu ceļš.
Intensīvā terapija… dienas, nedēļas, mēneši slimnīcā... Bija milzīgs smadzeņu bojājums. Ja sākotnēji mūsos bija neticība ārstu tik ļoti sliktajām prognozēm un milzīga cerība un cīņasspars, ka viss tomēr nav tik slikti kā prognozē… Milzu apņemšanās uzsākt terapijas, visas iespējamās ārstniecības metodes un rehabilitācijas… Tad, ritot laikam un apmeklējot visu iespējamo, sapratām, ka nekas no tā visa, ko darām, nenāk viņam par labu. Ka jāapstājas. Ka vienkārši jābūt līdzās un kopā un ka... jāļauj aiziet. Pieņemt sevī šo bija ļoti, ļoti grūti. Visu šo laiku bijām Bērnu paliatīvajā aprūpē un, tikai pateicoties šim atbalstam, bija iespēja izdzīvot… Tiešām- izdzīvot... Ārsti, kapelāni, māsiņas, psihologs… Iespēja zvanīt jebkurā diennakts laikā... Viņu regulārie apciemojumi mājās, atbalsta grupa vecākiem, kam ir nedziedināmi slimi bērniņi, sarunas ar kapelāniem. Tas viss deva spēku un iededza gaismu mūsu tumšajā istabā. Jā, laikam, tieši sarunas ar kapelāniem mums ļoti, ļoti palīdzēja. Sarunas par nāvi... sagatavošanās bērniņa aiziešanai...
Bija ļoti, ļoti grūti pieņemt un samierināties, ka Lūkass nomirs – tas īsti nebija/nav iespējams...Varbūt tikai sadzīvot ar to.
Atceros, kad kārtējo reizi bijām slimnīcā un bija ļoti, ļoti smagi, ārstu prognozes bija sevi izsmēlušas... mēs meklējām mierinājumu pie mācītāja Linarda Rozentāla turpat blakus-Torņkalna baznīcā. Viņš vienmēr bija atvērts sarunai un atbalstam. Un tas ļoti, ļoti palīdzēja. Citēšu viņu, jo nevarētu pateikt labāk: "Vienā brīdī var būt tā, ka tu sāc saredzēt, ka cauri visam, kas notiek, starojas kaut kāds svētums, kaut kas labs ar lielo burtu. Tas, kas ir sāpīgs un grūts, piepeši kļūst citādi uzturams un panesams, jo tu piepeši pamani lielo mērogu, arī to, ka šim bērnam ir kaut kāds savs stāsts. Viņš nepieder tev, arī viņa situācija un slimība nepieder tev, viņam ir savs noslēpumains ceļš, stāsts, kur tu esi asistents, kur tev jādara viss, ko tu vari, tev jāmīl un jārūpējas, cik tu vari".
Kopā ar savu dēliņu bijām kopā gandrīz 2 gadus. Saulainā augusta rītā viņa sirsniņa apstājās.
Mums likās, ka esam tam gatavi, bet tam laikam tomēr nav iespējams sagatavoties. Pārpasaulīgas skumjas un ļoti liela tukšuma sajūta. Arī pēc Lūkasa nāves vislielākais atbalsts mums ar vīru bija Paliatīvās aprūpes kapelāni un sarunas ar viņiem.
Šie divi gadi, ko pavadījām kopā, bija ļoti, ļoti lieli. Ļoti grūti. Ļoti mīlestības pilni. Manī ir ļoti mierinoša sajūta, ka mēs noteikti kādreiz tiksimies, un, ka ar nāvi nekas nebeidzas. Tā mīlestība, pacietība un pazemība, ko Lūkass mums atnesa, ir nebeidzama.
Lielākais izaicinājums šo gadu laikā - būt kopā, būt blakus... redzēt sava bērna ciešanas, bet tā sajūta, ka nespēj viņam palīdzēt, ir ļoti, ļoti mokoša. Bezpalīdzības sajūta. Sajūta, ka jau sērojam, viņam esot dzīvam...
Kādas ir mūsu emocijas tagad? Liekas, viss ir pierimis, tikai tādas pārpasaulīgas skumjas un ļoti liela tukšuma sajūta, kuru grūti pavisam ar kaut ko aizpildīt... Sērošanas process turpinās.
Ko es varētu ieteikt vecākiem, kas ir gājuši līdzīgu ceļu? Noteikti meklēt palīdzību. Terapija. Baznīca. Jebkura vieta, kur tu tiec uzklausīts un atbalstīts.
A.