Mana meitiņa piedzima nepilnu kilogramu smaga, un tad sākās grūts ceļš – pirmajos četros mēnešos atkārtoti bija jāelpo ar aparātu, bija meningīts. Visu laiku kā pa viļņiem. Līdz 3 mēnešiem barot vajadzēja caur zondi. Arī šobrīd, kad viņai jau ir 7 gadi, pie deguna palikusi maza rētiņa.  Ilgi viņa bija skābekļa atkarīga, bez skābekļa zilēja pie katras lielākas kustības. 

Pirmajā gadā kopumā 20 antibiotiķu kursi. Arī otrais gads nebija diez cik viegls, kaut arī tad jau bija drusciņ garākas pauzes starp dzīvēm slimnīcā. Tad, kad bija skaidrs, ka noteikti būs dzīvotāja, un nebija vairs jātrīc pie katra temperatūras pacēluma, sākam skatīties, ko darīt tālāk. 

Viņa bija spējīga skriet, bet skrēja neskatoties kur. Pamatā apstājās, ar galvu ietriecoties sienā. Viņas pieri nepārtraukti izrotāja lielāki vai mazāki puni. Viņas uzmanību bija grūti piesaistīt, kaut arī cilvēki viņai patika un emocijas bija ļoti spilgtas. Ja laime tad laime, ja bēdas tad bēdas, nekādu pustoņu! Viņa bija ļoti neatlaidīga un mēģināja visu darīt pati. Rotaļlietām viņa uzmanību pievērsa maz. Mūsu ikdienu sastādīja mēģinājumi pabarot/vingrošana un tamlīdzīgas aktivitātes. Raudāja viņa ļoti klusi, jo balss bija vāja. Raudot, vienmēr trūka elpas. Bija neliela šķielēšana. Viņa mazliet atgādināja ciemiņu no citas planētas, kad ar savām milzīgajām acīm skatījās cilvēkos, kas ir apkārt! Apmēram 2/3 no mūsu naktīm pagāja nomodā, veicot inhalācijas ik pēc pāris stundām un turot meitiņu klēpī. Svēra viņa gan mazāk par 10 kg, tā kā viņas nēsāšana fiziski grūta nebija, tikai bezmiega dēļ dažreiz man likās, ka esmu zombijs. 

Atgriežoties darbā, visu laiku bija jāapmāca auklītes, lai atpazītu, ja kļūst sliktāk, tad lai uzreiz mani sauc, kuras nācās vairākkārt mainīt. 

 Ar bērnu bija daudz jādarbojas pēc dažādām metodēm. Tad, kad mēs sākām darboties pēc Domana metodes, tas arī nebija viegli.  2-3 stundas dienā, vai nu ar bērnu palīdzību, jo mums ir liela ģimene, vai arī kopā ar vēl vienu ģimeni, kas arī strādāja ar savu bērniņu.  Pamainījām pārtiku, izņēmām visu to, kas likās kaut cik aizdomīgs (pārtika nesagremojās). Pirmo pusgadu atceros vāji – visu laiku strādājām, strādājām, periodiski paasinājumi un slimnīca, un tad kaut kādā dienā es sapratu, ka mēs jau esam citā vietā. Slimības pakāpeniski ķērās retāk, meita iemācījās bļaut – un tīri skaļi, parādījās pirmie vārdiņi. Viņa pēkšņi pamanīja, ka aiz mašīnas logiem ir traktori un govis (vēl apmēram gadu viņa pamanīja tikai tos). Parādījās arī pirmie vārdi – mamma, nē un kaka. Ar tiem viņa varēja izteikt visu! Par titulu “ mamma” īpaši lepns bija vectēvs.  2/3 gadu vecumā slimnīcā mēs bijām katru otro mēnesi, bet antibiotikas vajadzēja tikai vienu reizi, kad pēc mājas baseina mans bērns tika pie urīnceļu infekcijas. Slimnīcā būšana vairs neprasīja nedēļas, bet dažas dienas. Sākām regulāri iet uz pirti un baseinu, pieņēmusies svarā, meita iemācījās staigāt arī laukā, nekrita, un arī piere vairs nebija sasista. Parādījās raksturs. 

Trīsarpus gados jau varēju palaist viņu dārziņā kopā ar veseliem bērniem. Bija arī pa kādai reizei, kad, atnākot uz dārziņu, atradu viņu ar zilām lūpām, jo astmas lēkmi neviens nebija pamanījis, bet visumā gāja labi. Sāka biežāk un biežāk prasīties uz podiņu. Ar valodu vēl bija ļoti švaki, un es pēc ilgām pārdomām pārcēlu viņu uz  sanatora dārziņa krievu grupu – pirmkārt, mazāk bērnu, un audzinātājas redzēja, ja bērnam ir grūti elpot, otrkārt – pēc pāris mēnešiem viņa sāka runāt latviski, jo viņas neskaidro dūdošanu krievu bērni galīgi nevarēja saprast. Vēl pēc gada runāja abās valodās! Protams, visu laiku turpinājām paralēli strādāt ar logopēdu. Šobrīd viņai ir 7, sāksim skolu. Viņa ir laimīgs un ļoti dažāds bērns, mīl vecākus, brāļus un māsas, vecvecākus, visu pasauli. Mēdz būt arī kašķīga. Var spēlēties tik aizrautīgi un arī niķoties ļoti aizrautīgi. Nezinu, kā ies skolā, jo lasīšana viņai joprojām ir nesasniedzama. Tāpat jau likās arī ar valodu, kas parādījusies tikai pēc 4 gadiem. Cerams, ka arī lasīšanu pārvarēsim. Brauc ar riteni ātrāk par mani, māk sakārtot savu gultu, drēbes. Iestādīja kartupeli dārzā, un mēs nesen novācam ražu! Ļoti grib būt līdere, bet tas ir ļoti grūti, jo, kad satraucas, nevar neko paskaidrot, un bērni šo viņas atšķirību jūt. Mīl klausīties, kad lasu priekšā. Ejam uz bibliotēku, kur pati meklē, ko lasīsim! Kad pašai jātrenējas, 2-burtu vārdus izlasa perfekti, ar trīsburtu vārdiem vēl tiek galā, bet ja garāks, tad krīt histērijā un nemaz nemēģina. Es dažreiz smejos, ka nevajadzēja mācīt skaitīt,  tad nevarētu saskaitīt, kuros vārdos ir vairāk kā 3 burti. Bieži dzīvo fantāziju pilnā pasaulē, bieži vien pat neatšķir to no realitātes. Ar viņu dzīve vienmēr sit augstu vilni, un man šķiet, ka tikai caur viņu es tā pa īstam sapratu, kā ir būt mātei, kaut arī viņa ir sestais bērns ģimenē. Jo viss, ko viņa iemācījusies, prasīja mūsu ikdienas un ikmirkļa darbu. Atbalsts bija gan no ģimenes un kolēģiem, draugiem. Neiztrūka arī psihologa apmeklējumi, kad likās, ka nevaru visu nolīdzsvarot, ka nevaru apvienot bērnu un darbu, ka manis pārāk maz, lai pietiktu visiem bērniem, ka dzīve mani nes kā lapu rudens vējā un es neko nevaru mainīt (nu bija jau arī tā, ka mēs ar vīru gadiem nevarējām kopā kaut kur tikt, jo paasinājumi sākas tad, ja parādījās šādi plāni).  Visiem citiem bērniem mazā māsa iemācīja, kā būt neatlaidīgiem,  kā sašķaidīt zāles inhalatoram, kā izklauvēt krūšukurvi, ja mazais nevar izklepot, kā var sastādīt ēdienkarti, ja nevar lietot ne saldumus, ne pienu, ne glutēnu (tagad jau viņa var ēst gandrīz visu, bet sākums bija mums visiem ļoti izglītojošs!).  Lieliem jāsaprot arī, ko darīt, kad mazā sāk manipulēt (bet viņa ātri vien saprata, ka aizdusu var izmantot arī kā ietekmes līdzekli, ja kāds nedara viņai pa prātam!). Visi mācamies, kā var mācīt un darīt citādāk, kā var citādāk saprast pasauli,  jo es nevaru teikt, ka mazā pasauli saprot nepareizi, bet noteikti citādi, kā lieli bērni! Tāpēc bieži vien jāskaidro un jāmeklē kompromisi. Es pati iemācījos, ka katrs bērns tik tiešām ir savādāks, un ka nekad nevar padoties. Bērns var mums pārsteigt! Vienīgais, kas ir nemainīgi, tas ir, ka katra diena var būt citādāka, un kopā ejams ceļš vienmēr ir pārsteigumiem pilns. Un vēl -  nevaru ietekmēt visu, bet man ir jāmēģina,  un kaut kas vienmēr sanāk!

Jā, man ir arī jāpiebilst, ka mazā pievienojusies mums ne uzreiz – viņa dzima citai mammai, kas nenoticēja, ka viņa izdzīvos, un viņu atstāja. Es viņu zināju no 4 mēnešiem, un samērā daudz laika pavadīju ar viņu arī pirmajos gados, bet mūsu ģimenē pavisam viņa tika tad, kad kļuva gadu un 10 mēnešus veca. Un vēl viena lieta - 20 gadus atpakaļ es zaudēju sešgadīgo dēlu. Leikēmija. Es neko nevarēju izdarīt, kaut arī pūlējos. Ar mazo likās, ka man ir dota otrā iespēja.